Mākslīgais intelekts un dzīvā dvēsele: vai teātrim jābaidās no algoritmiem?

Teātra pasaule šovasar atkal ir satricināta. Bayreuth festivāls, kas jau pusotru gadsimtu tiek uzskatīts par opermākslas virsotni, šogad nolēma veikt radikālu soli – Riharda Vāgnera milzu cikla "Nībelunga gredzens" jaunā versijā režiju uzticēja mākslīgajam intelektam. Diriģents Kristiāns Tīlemans, Baireitas festivāla orķestris un izcilākie solisti nodrošināja muzikālo sniegumu, bet visa vizuālā koncepcija un inscenējuma veidošana tika deleģēta algoritmiem. Rezultāts? Starptautiskā kritika ir vienisprātis – eksperiments ir interesants, taču tā atklāj būtisku patiesību: mākslīgā inteliģence vēl nav gatava vadīt lielu mākslu.

Bayreuth eksperiments: kas notika?

Pēc vairāku mēnešu sagatavošanās, kurā mākslīgajam intelektam tika "barots" milzums arhīvu materiālu – simtiem stundu agrāko "Gredzena" iestudējumu ierakstu, Bayreuth festuāla vēsturiskie attēli un dokumentācija –, radītājs Markuss Lobess sevi dēvēja par kuratoru, nevis režisoru. Pēc pirmizrādes kritiķi novēroja ko līdzīgu – milzīgu vizuālo elementu haosu, dīvainas mizanscēnas un formālus risinājumus, kas ne vienmēr atbilda Vāgnera darba būtībai.

Kāpēc AI nespēj izprast mākslu?

Šis gadījums nav izņēmums. Jau pagājušajā rudenī vācu žurnāls "Theater heute" ziņoja par mākslīgās inteliģences pirmajiem mēģinājumiem režijā. Algoritmiem tika uzdots izveidot izrādi ar dzīviem aktieriem, kuriem jāievēro "režijas" norādījumi. Rezultāts bija paredzams – dīvainas, nekonvencionālas ainas bez jēgpilnas sasaistes ar materiālu. Mākslīgā inteliģence spēj simulēt formālas pieejas, bet tai trūkst kaut kas daudz būtiskāks – dzīvais kodols, emociju dziļums un spēja saprast cilvēka dvēseli.

Theatertreffen: kur meklēt īsto vērtību

Par spīti AI eksperimentiem, tradicionālā teātra pasaule nav apstājusies. Berlīnē notiekošais "Theatertreffen" festivals jau ceturto gadu pēc kārtas savā izlases desmitniekā iekļauj austriešu režisores, horeogrāfes un performeres Florentīnas Holcingeres darbus. Viņas izrāde "Gads bez vasaras" ir kļuvusi par vienu no šīs sezonas nozīmīgākajiem notikumiem Eiropas teātrī.

Ko Holcingere piedāvā, ko AI nespēj

Atšķirībā no algoritmiem, Holcingere strādā ar dzīviem ķermeņiem, emocijām un cilvēcisko pieredzi. Viņas darbos nav tukšu formālu eksperimentu – tur ir dzīvs stāsts, kas aizskar skatītāju. Tieši tas ir tas, ko mākslīgā inteliģence nespēj atdarināt: spēju radīt mākslu, kas runā ar cilvēka dvēseli, kas liek domāt, just un pārdzīvot.

Vai teātrim jābaidās no nākotnes?

Atbilde ir viennozīmīga – nē. Mākslīgā inteliģence var kļūt par interesantu rīku, taču tā nekad neaizstās to, kas padara teātri par īpašu mākslu. Teātris ir tikšanās vieta starp aktieri un skatītāju, moments, ko nevar atkārtot un nevar simulēt. Katra izrāde ir unikāla, jo to veido dzīvi cilvēki ar savām emocijām, kļūdām un iedvesmu.

Ko nozīmē šis eksperiments?

Bayreuth festivāla eksperiments ir svarīgs nevis tāpēc, ka pierādīja AI spējas, bet gan tāpēc, ka vēlreiz apliecināja – mākslai vajag cilvēku. Lai cik sarežģīti būtu algoritmi, tie nespēj saprast, ko nozīmē būt cilvēkam. Un tieši šī nespēja padara teātri par neaizstājamu. Tāpēc nākamajā sezonā, dodoties uz teātri, meklējiet nevis tehnoloģiskos brīnumus, bet gan tos mirkļus, kurus var radīt tikai dzīva dvēsele uz skatuves.

Bayreuth eksperiments ir beidzies, taču tā mācība paliek: mākslīgā inteliģence var būt instruments, taču dvēsele pieder tikai cilvēkam. Un tieši tas padara katru teātra izrādi par notikumu, ko nevar aizstāt neviens algoritms.

Source: kroders.lv via Google News